Aglonas Bazilika

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

IMAG3453

Latgales pilsētas Aglonas bazilika ir viena no pazīstamākām svētvietām pasaulē, iekšpusē atrodas krusta velves, arkas, kolonnas, kas bagātīgi dekorētas rokoko stila rotājumiem. Aglona un tās sirds nenoliedzami ir Aglonas katoļu baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta.

Par Latgales katolicisma centru Aglona sāka veidoties kopš 1700. gada, kad vietējo poļu muižnieku Šostovicku ģimene Evas Šostovickas īpašumu Aglonā (17 sādžas ar 90 mājām) nodeva dominikāņu ordeņa pārziņā – tā sakot “Dievam par godu un latviešiem par svētību”. Dominikāņu mūki te vispirms uzcēla koka klosteri un baznīcu, bet 1768. gadā stājās pie mūra dievnama būvdarbiem. Tā Aglona ieguva savu vareno divtorņu baziliku (celtni iesvētīja 1800. gadā), kura līdz pat šai dienai ik gadu 15. augustā pulcina tūkstošiem svētceļnieku no visas Austrumeiropas. Aglonā viņi ierodas, lai piedalītos Sv. Jaunavas Marijas uzņemšanai debesīs veltītajos grandiozajos dievkalpojumos un svinīgajās procesijās, kā arī redzētu t.s. “Aglonas Dievmāti” – baznīcas altārgleznu, kurai tiek piedēvētas brīnumdarītājas spējas.

IMAG3457

Aglonas bazilika nenoliedzami ir vieta, kura tiek saistīta ar brīnumiem, katram pakalnam, katra ēkai tās tuvumā tiek piedēvets kāds nostāsts. Aglona ir arī nonākusi lietuviešu leģendās, jeb precīzāk leģendā par Lietuvas karali Mindaugas un viņa latgaļu sievu Martu. Kā vēsta leģenda, 1263.gadā ceļā uz Aglonu pie sievas radiem Mindaugu un divus viņa mazgadīgos dēlus nogalināja Lietuvas augstmaņi. Karalis turpat Aglonā arī apbedīts. Tam par labu liecina 17.gadsimta luterāņu mācītāja Rīvija hronikā minētais fakts, ka 1618.gadā Aglonā, novācot kāda torņa drupas, ir atrasta marmora plāksne. Tiesa, līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Taču ir saglabājies latīņu teksta noraksts, kas tulkojumā vēsta: “Šajā zemē atdusas Mindaugs, kunigaitis, lietuvietis, kuram dzīvot un mirt bija goda lieta…” Par godu Mindaugas ir arī izveidota statuja Aglonas bazilikas dārzā, kurā var redzēt Mindaugas kopā ar Martu un dēlu.

Rēzeknes pilskalns un leģenda par Rozi

“Senos laikos dzīvojis valdnieks, kuram bijušas trīs meitas- Rozālija, Lūcija un Marija. Valdniekam piederēja visas latgaļu zemes. Pēc Volkenbergas valdnieka un valdnieces nāves visi plašie īpašumi sadalīti trīs daļās un katra no māsām savā matotajā zemē uzcēla sev pili. Jaunākā meita Marija – Viļakā (Marienhaus) uz salas ezerā, vidējā meita Lūcija mantojumā saņēma Ludzu (Lucin), savukārt, vecākā meita Rozālija jeb Roze, valdīja Rēzeknē (Rositten). Rozālija patiesi bijusi tik skaista kā rozes zieds un rozes rotājušas viņas matus un tērpus. Kāda teika stāsta, ka Roze vēl šodien sēžot aizmigusi uz savas, ar zeltu pilnās, pūra lādes Rēzeknes pils pazemē, apsargāta ar diviem asinssuņiem: labā pusē suns ar zelta ķēdi, kreisā – ar sudraba. Ik pa deviņiem gadiem Roze Lieldienās atstājot pazemi, lai atrastu jaunekli, kas varētu atpestīt viņu no lāsta. Kaut daudzi esot mēģinājuši, nevienam vēl tas neesot izdevies”

Vēsturiski no 9. līdz 13. gadsimtam uz 15 m augsta pakalna Rēzeknes upes krastā atradās nocietināta seno latgaļu pils. Pēc tās nopostīšanas 1285. gadā Rositten pili kā Livonijas ordeņa fogta rezidenci uzcēlis vācu ordeņa mestrs Šurborgas Vilhelms. Tā bija divstāvu pils ar trīsstāvu torņiem.

Lai iekļūtu pilī, vajadzēja pāriet pār paceļamo tiltu, iziet caur trim dzelzs vārtiem. Pils bija stratēģiski nozīmīgs objekts pie ordeņa zemju austrumu robežas, un to gribēja ieņemt krievi ,lietuvieši , poļi, bet pilnībā nojauca zviedri 1656.-1660.gadā. Pēc tam kā cietoksni to vairs neatjaunoja. Sākot ar 1712. gadu apkārtējiem iedzīvotājiem tika oficiāli atļauts izmantot akmeņus no pils sienām savu māju un saimniecības ēku pamatu būvniecībai. Līdz mūsdienām vēl saglabājušās pils nocietinājumu fragmenti.