“Senos laikos dzīvojis valdnieks, kuram bijušas trīs meitas- Rozālija, Lūcija un Marija. Valdniekam piederēja visas latgaļu zemes. Pēc Volkenbergas valdnieka un valdnieces nāves visi plašie īpašumi sadalīti trīs daļās un katra no māsām savā matotajā zemē uzcēla sev pili. Jaunākā meita Marija – Viļakā (Marienhaus) uz salas ezerā, vidējā meita Lūcija mantojumā saņēma Ludzu (Lucin), savukārt, vecākā meita Rozālija jeb Roze, valdīja Rēzeknē (Rositten). Rozālija patiesi bijusi tik skaista kā rozes zieds un rozes rotājušas viņas matus un tērpus. Kāda teika stāsta, ka Roze vēl šodien sēžot aizmigusi uz savas, ar zeltu pilnās, pūra lādes Rēzeknes pils pazemē, apsargāta ar diviem asinssuņiem: labā pusē suns ar zelta ķēdi, kreisā – ar sudraba. Ik pa deviņiem gadiem Roze Lieldienās atstājot pazemi, lai atrastu jaunekli, kas varētu atpestīt viņu no lāsta. Kaut daudzi esot mēģinājuši, nevienam vēl tas neesot izdevies”
Vēsturiski no 9. līdz 13. gadsimtam uz 15 m augsta pakalna Rēzeknes upes krastā atradās nocietināta seno latgaļu pils. Pēc tās nopostīšanas 1285. gadā Rositten pili kā Livonijas ordeņa fogta rezidenci uzcēlis vācu ordeņa mestrs Šurborgas Vilhelms. Tā bija divstāvu pils ar trīsstāvu torņiem.
Lai iekļūtu pilī, vajadzēja pāriet pār paceļamo tiltu, iziet caur trim dzelzs vārtiem. Pils bija stratēģiski nozīmīgs objekts pie ordeņa zemju austrumu robežas, un to gribēja ieņemt krievi ,lietuvieši , poļi, bet pilnībā nojauca zviedri 1656.-1660.gadā. Pēc tam kā cietoksni to vairs neatjaunoja. Sākot ar 1712. gadu apkārtējiem iedzīvotājiem tika oficiāli atļauts izmantot akmeņus no pils sienām savu māju un saimniecības ēku pamatu būvniecībai. Līdz mūsdienām vēl saglabājušās pils nocietinājumu fragmenti.
Atklāj Latviju 