Aglonas Bazilika

Par Aglonu stāsta ne vienu vien brīnumu. Piemēram, kāds zemnieks Kristaps Mateisāns no Spīku ciema pāri Cirīša ezeram bija vedis uz Aglonu bērnu kristīt. Airējoties pāri ezeram, sacēlusies liela auka un viļņi sākuši svaidīt laivu, un zemnieks, valdīdams to, nav pamanījis, kā bērns iekritis ezerā. Apjautis nelaimi, Kristaps sācis skaļā balsī piesaukt Aglonas Dievmāti. Un tajā pašā brīdī bērns atradies krasta tuvumā – krastmalā esošie cilvēki to dzīvu un veselu izvilkuši no ezera.

Latgales pilsētas Aglonas bazilika ir viena no pazīstamākām svētvietām pasaulē, iekšpusē atrodas krusta velves, arkas, kolonnas, kas bagātīgi dekorētas rokoko stila rotājumiem. Aglona un tās sirds nenoliedzami ir Aglonas katoļu baznīca ir Latvijas katolicisma centrs un pasaules nozīmes svētvieta.

Par Latgales katolicisma centru Aglona sāka veidoties kopš 1700. gada, kad vietējo poļu muižnieku Šostovicku ģimene Evas Šostovickas īpašumu Aglonā (17 sādžas ar 90 mājām) nodeva dominikāņu ordeņa pārziņā – tā sakot “Dievam par godu un latviešiem par svētību”. Dominikāņu mūki te vispirms uzcēla koka klosteri un baznīcu, bet 1768. gadā stājās pie mūra dievnama būvdarbiem. Tā Aglona ieguva savu vareno divtorņu baziliku (celtni iesvētīja 1800. gadā), kura līdz pat šai dienai ik gadu 15. augustā pulcina tūkstošiem svētceļnieku no visas Austrumeiropas. Aglonā viņi ierodas, lai piedalītos Sv. Jaunavas Marijas uzņemšanai debesīs veltītajos grandiozajos dievkalpojumos un svinīgajās procesijās, kā arī redzētu t.s. “Aglonas Dievmāti” – baznīcas altārgleznu, kurai tiek piedēvētas brīnumdarītājas spējas.

Aglonas bazilika nenoliedzami ir vieta, kura tiek saistīta ar brīnumiem, katram pakalnam, katra ēkai tās tuvumā tiek piedēvets kāds nostāsts. Aglona ir arī nonākusi lietuviešu leģendās, jeb precīzāk leģendā par Lietuvas karali Mindaugas un viņa latgaļu sievu Martu. Kā vēsta leģenda, 1263.gadā ceļā uz Aglonu pie sievas radiem Mindaugu un divus viņa mazgadīgos dēlus nogalināja Lietuvas augstmaņi. Karalis turpat Aglonā arī apbedīts. Tam par labu liecina 17.gadsimta luterāņu mācītāja Rīvija hronikā minētais fakts, ka 1618.gadā Aglonā, novācot kāda torņa drupas, ir atrasta marmora plāksne. Tiesa, līdz mūsdienām tā nav saglabājusies. Taču ir saglabājies latīņu teksta noraksts, kas tulkojumā vēsta: “Šajā zemē atdusas Mindaugs, kunigaitis, lietuvietis, kuram dzīvot un mirt bija goda lieta…” Par godu Mindaugas ir arī izveidota statuja Aglonas bazilikas dārzā, kurā var redzēt Mindaugas kopā ar Martu un dēlu.

Aizkraukles Muldakmens

“Ar Meļķītāru muldas akmeni saistās nostāsti. Senatnē Velns esot smēlis ūdeni no tuvējā ezeriņa, lējis to muldā un mazgājies. Tas turpinājies tik ilgi, kamēr ezeriņš bijis izsmelts. Velns aizgājis uz citurieni, pamezdams gan Muldas akmeni, gan Muldas purvu.

Savukārt, jau cita teika stāsta, ka Velns gribējis maizi cept, tā- pēc izkalis akmenī sev muldu, bet, tikko nesis miltus iejavam, iedziedājies gailis – un viss darbs bijis vējā. Stāstīts arī, ka senos laikos Velns zem akmens parāvis tuvējo māju saimnieku, bet, kad palaidis vaļā, saimnieku neviens vairs nav pazinis – tik ilgs laiks bijis pagājis.”

Meļķītāru Muldakmens, saukts arī par Upurakmeni un velna akmeni, atrodas Aizkraukles pagastā. Aizkraukles Muldakmens ir lielākais ne tikai Aizkraukles novadā, bet arī Baltijā. Dižakmeņa augstums ir 2.8 m, garums – 4.9 m, platums – 3.7 m, apkārtmērs – 14.5 m, tilpums – 25 m3.

 

Tas ir daļēji noapaļots, konusveida formas rapakivi granīts. Pašā augšā tam ir muldveida iedobums, kas ir izveidojies dabīgā veidā. Tas ir lielākais šāda veida iekalums Latvijā- muldā saiet 80 l ūdens. Šādu akmenī uztvertu debesu ūdeni ļaudis visos laikos ir uzskatījuši par svētu un dziedniecisku pret dažādām kaitēm. . Lai piekļūtu pie muldas, granīta bluķim sānos iecirsti vairāki robi pakāpieniem. Senāk ļaudis ik gadus uz šī Muldakmens ziedojuši pirmā kūluma labību, arī vārpas, sviestu, pienu. Muldā bieži mesta nauda.

 

Arheoloģiskajos pētījumos 1973.g. atklāja, ka ap to ir daudz ogļu no seniem ugunskuriem un dedzis māla klājums. Izrakumi un tautas nostāsti liecina, ka Meļķitāru Muldakmens kā kulta vieta izmantots līdz pat 19.gs vidum. Uzskatījuši, ka ūdens, kurš sakrājies muldā, dziedina. Par ārstēšanos ļaudis metuši muldā sīkas monētiņas. Pie Muldas akmens senos laikos esot arī kristīti bērni un noturēti dievkalpojumi. Vēl 19. gs. 50. gados iedzīvotāji pie akmens un uz akmens atraduši ziedokļus – ogles, labības vārpas, sviestu. Jāņu vakarā pie tā nākuši līgot un kūruši uguni. Pat Baronese Anna fon Šulca izsolījusi kādas mājas tam, kas šo akmeni atgādās Aizkraukles muižā pie pils, taču nevienam tas nav bijis pa spēkam.

Ventas rumba

 

Ventas rumba ir ne vien Kuldīgas, bet arī visas Latvijas lepnums un to apvij virkne noslēpumainu teiku.  Viena no tām vēsta:

“Velns bija apņēmies aizdambēt Ventas upi, lai noslīcinātu Kuldīgas pilsētu. Tā nu Nelabais pašā pusnaktī aizgājis divas jūdzes augšpus upei, kur pulka akmeņu, un paņēmis brangu kaudzi. Jau atstiepis to līdz pilsētai un steidzies pēc otras, bet no lielā trokšņa Kuldīgas latviešu virsaitis atmodies. Viņš piecēlies, izgājis no istabas un redz – Ventas upe jau pa pusei aizdambēta. Nopratis, ka Velns pie vainas un domājis, kā nu rīkoties? Aizskrējis uz vistu kūti, uzklapējis pa savu kažoku un iedziedājies kā gailis. Tā nu gailis atmodies un domājis, ka otrs gailis jau dziedājis, tāpēc dziedājis arī pats. Velns, izdzirdējis gaiļa dziesmu, nosviedis otru klēpi zemē, un pats aizlaidies. No pirmā Velna klēpja izcēlusies Ventas rumba, bet otru klēpi, gailim dziedot, Velns nometis augšpus rumbas. Tur nu akmeņi tikām gulējuši, gulējuši, kamēr pārvērtušies par kaļķiem.”

Ventas rumba ir platākais ūdenskritums Eiropā (249m.), kas atrodas uz upes Ventas, Kuldīgā. Rumbas platums ir atkarīgs no ūdens daudzuma, vidēji tas ir 100 — 110 m, palu laikā sasniedz pat 270 m, augstums – 1,6 — 2,2 m. Pārgāzi veido visai interesanta līkloču līnija. Ventas rumba ir dabas piemineklis un ietilpst Ventas ielejas dabas liegumā.

 

Mūsdienās Ventas rumba ir populāra apskates vieta, ne tikai paša ūdens krituma dēļ, bet gan arī lidojošo zivju dēļ.

To izmantoja arī savā labā Kurzemes hercogs Jēkabs. Pirms aptuveni 300 gadiem Kurzemes hercogs Jēkabs uz rumbas uzstādītos grozos iedomājās ķert zivis, kas nārsta laikā peldēja pret straumi un leca pāri rumbai. Šo aizraujošo skatu, kā nārstojošas zivis cenšas uzveikt rumbu un pārlekt tai pāri, joprojām var vērot katru pavasari un rudeni.

Rēzeknes pilskalns un leģenda par Rozi

“Senos laikos dzīvojis valdnieks, kuram bijušas trīs meitas- Rozālija, Lūcija un Marija. Valdniekam piederēja visas latgaļu zemes. Pēc Volkenbergas valdnieka un valdnieces nāves visi plašie īpašumi sadalīti trīs daļās un katra no māsām savā matotajā zemē uzcēla sev pili. Jaunākā meita Marija – Viļakā (Marienhaus) uz salas ezerā, vidējā meita Lūcija mantojumā saņēma Ludzu (Lucin), savukārt, vecākā meita Rozālija jeb Roze, valdīja Rēzeknē (Rositten). Rozālija patiesi bijusi tik skaista kā rozes zieds un rozes rotājušas viņas matus un tērpus. Kāda teika stāsta, ka Roze vēl šodien sēžot aizmigusi uz savas, ar zeltu pilnās, pūra lādes Rēzeknes pils pazemē, apsargāta ar diviem asinssuņiem: labā pusē suns ar zelta ķēdi, kreisā – ar sudraba. Ik pa deviņiem gadiem Roze Lieldienās atstājot pazemi, lai atrastu jaunekli, kas varētu atpestīt viņu no lāsta. Kaut daudzi esot mēģinājuši, nevienam vēl tas neesot izdevies”

Vēsturiski no 9. līdz 13. gadsimtam uz 15 m augsta pakalna Rēzeknes upes krastā atradās nocietināta seno latgaļu pils. Pēc tās nopostīšanas 1285. gadā Rositten pili kā Livonijas ordeņa fogta rezidenci uzcēlis vācu ordeņa mestrs Šurborgas Vilhelms. Tā bija divstāvu pils ar trīsstāvu torņiem.

Lai iekļūtu pilī, vajadzēja pāriet pār paceļamo tiltu, iziet caur trim dzelzs vārtiem. Pils bija stratēģiski nozīmīgs objekts pie ordeņa zemju austrumu robežas, un to gribēja ieņemt krievi ,lietuvieši , poļi, bet pilnībā nojauca zviedri 1656.-1660.gadā. Pēc tam kā cietoksni to vairs neatjaunoja. Sākot ar 1712. gadu apkārtējiem iedzīvotājiem tika oficiāli atļauts izmantot akmeņus no pils sienām savu māju un saimniecības ēku pamatu būvniecībai. Līdz mūsdienām vēl saglabājušās pils nocietinājumu fragmenti.